IN ENGLISH


Dzirnavu iela 34a – 8,
Rīga LV-1010,
Latvija
Tālrunis: 67503730
Fakss: 67503729
e-pasts: iac@latnet.lv

Projekts „Starpkultūru dialoga veicināšana”
(Nr. 2005/017-495-03-01/2-30/17)

Projekts tiek īstenots ar Eiropas Savienības un Sorosa fonda – Latvija finansiālu atbalstu ES Pārejas programmas „Sabiedrības integrācijas veicināšana Latvijā” ietvaros

Starpkultūru dialogs ikdienā un izglītībā

Liesma Ose,

Dr. paed.

Sorosa fonda –Latvija

Cilvēktiesību un sociālās integrācijas  programmas direktore

Dzīvojam kopā, ne atsevišķi 

Cilvēks izaug, mācās, iepazīst sevi, apkārtējos, pasauli kopā ar citiem. Pats cilvēciskais dzīves veids un dzīves būtība ir sociāla – dzīve klāt esot citiem cilvēkiem. Dzīves sākumā rīdzinieks – sauksim viņu par Teo – iet bērnudārzā  Ziepniekkalnā, tad mācās Ziemeļvalstu ģimnāzijā. Vidusskolas gados, pateicoties United World Colleges stipendijai 10. klasē nokļūs Honkongā, pēc 2 gadiem atgriežas un iestājas Rīgas Ekonomikas augstskolā, ko dibinājušas Latvijas un Zviedrijas valstis. Pabeidzis bakalaura studijas Rīgā un maģistrantūru Stokholmā, Teo – jauns, izglītots un pašapzinīgs profesionālis – sāk darbu Latvijas Bankā. Varētu attīstīt nākamo sižeta līniju – Teo satiek jauku krievu izcelsmes kolēģi, abi apprecas, nopērk dzīvokli Mārupē .... katru vasaru dodas ņurkot Sarkanajā jūrā.... bet pietiks. Ieskatam par ikdienišķo kultūru satikšanos Latvijas iedzīvotāja ikdienā.

            Patiešām, ik dienu, pat runājot tikai latviešu valodā, bet atverot acis televīzijai un internetam, ausis – radio, atrodamies globālā pasaulē. Tajā valūtas svārstības Ņujorkas un Tokijas biržās ietekmē tava kredīta procentu likmi. No rīta tu ieslēdz sadzīves tehniku, kas ražota Korejā. Izejot Rīgas ielās, tevi līdzās jau ierastajām latviešu un krievu valodām sagaida vācu, krievu, angļu, spāņu valodu kokteilis.

Kultūru dialogs šādā  pasaulē pieder pie izdzīvošanas un veiksmes stratēģijām, un to jau vairākus gadu desmitus ir apguvis bizness gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā,  kas personālvadības un izglītības stratēģijās ir iekļāvis  starpkultūru komunikāciju un kultūru daudzveidības treniņus.

IAC piedāvātais materiāls, kas lieliski noder mūžizglītotājiem darbā ļoti daudzveidīgos kontekstos un ar dažādu auditoriju, aplūko kultūru, sociālās un individuālās identitātes un palīdz apgūt starpkultūru dialogam nepieciešamas kompetences. Lasītājs varētu jautāt - Vai ar personisko pieredzi nepietiek, lai apgūtu kultūru daudzveidību? Nē, pieredze dod lielisku vielu, bet izglītības līdzekļi palīdz attīstīt kultūrkompetenci: zināšanas un prasmes integrējošu attieksmi pret daudzveidību.

            Praktiski visu profesiju pārstāvjiem šodien nākas un nāksies strādāt ar subkultūru pārstāvjiem, reliģisko, etnisko, seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, viesstrādniekiem, imigrantiem, kā arī starptautiskas darba pieredzes rezultātā sniegt profesionālu palīdzību, atbalstu, informāciju arī citās Eiropas savienības un pasaules valstīs. Globalizētajā un savstarpēji atkarīgajā pasaulē spēja iesaistīties tolerantā un cieņpilnā dialogā ir vitāla: vai nu mēs pārstāvam sevi, vai kopienu, vai nāciju, vai arī valsti.

Dialogs noris starp kultūrām, precīzāk – to pārstāvjiem. Modernajā socioloģijā ir vispārpieņemts viedoklis, ka priekšstati, idejas, vārdi un citas simboliskas sistēmas nāk no sabiedrības vai grupas, kur tie tiek izmantoti, tādēļ tās ietvaros aplūko noteiktu sociālo grupu kultūras: dzimtes kultūra, profesiju kultūra, etniskā vai reliģiskā kultūra, sociālā slāņa kultūra un tamlīdzīgi.

Jēdzienu "kultūra" izmanto un atšķirīgi interpretē dažādās zinātņu nozares. Kultūras pētījumu starpdisciplinārais raksturs 20. gs. 60. gados deva ieganstu izveidot kultūras studijas – jaunu pētījumu nozari, kas sevī apvienoja vairākus zinātnes virzienus un teorijas: antropoloģiju, komunikācijas zinātni, pedagoģiju. Kultūras studiju pētniecības objekts ir kultūra kā ikdienas dzīve – ikdienas dzīves radītie teksti un prakse.

“Kultūra” ir termins ar sarežģītu un vēl jo projām interpretācijām “atvērtu” pagātni, tagadni un nākotni. Cilvēki dzīvo kultūrā un rada to. “Kultūra ir tautas vai cilvēku grupas dzīvesveids. Tas sastāv no vispārpieņemtiem domāšanas un uzvedības veidiem, kas ietver vērtības, uzskatus, uzvedības normas, politisko organizāciju, ekonomiskās aktivitātes un tam līdzīgi, kas tiek nodots no vienas paaudzes nākamajai iemācoties, nevis bioloģiski pārmantojot.”(The Social Science Encyclopedia, 2000, 129)". Ilgu laiku, arī starpkultūru izglītībai un saskarsmei veltītajā akadēmiskajā literatūrā dominēja šī vai līdzīgi formulēta izpratne.

Modernā antropoloģija vairs neidentificē kultūru ar tautu. Tā nav grupai raksturīga pasaules uztvere ar atbilstošiem unificētiem dzīves veida atribūtiem, bet tās saturu rada cīņa par nozīmju radīšanu un nostiprināšanu sociālajā pasaulē. Kura kultūra radīs un izplatīs pasaulē garšīgāko ātro ēstuvju tīklu, kuras ēdieni būs visveselīgākie, kura reliģija vai kuri ieroči iekaros pasauli, kura lielveikalu ķēde apmierinās vispasaules patērētāju iegribu nebeidzamo plūsmu? Kultūras eksistē dinamikā, savstarpējā konkurencē. Šo tendenci ilustrē debates par geju laulību atzīšanu/neatzīšanu ASV štatu galvaspilsētās; Francijas un Nīderlandes aizplīvurotā politika iepretim islamticīgo cilvēku tiesībām, seksa verdzības atzīšanas grūtības patriarhālajās, īpaši mačisma (vīrišķības, vardarbības un spēka) kultūrās, kur sievietes tiesības būt patstāvīgai cilvēciskai būtnei tiek apšaubītas ikdienas dzīves praksē.

Mūsdienu antropoloģijā (Wright, 1998) kultūru raksturo četri elementi:

* aktīvs nozīmju radīšanas un pavairošanas process (sarunvaloda, mediji, izglītība, māksla);

* cilvēki atšķirīgās varas pozīcijās izmanto sev pieejamus resursus, lai definētu sociālo realitāti ( piemēram, latvieši - zemnieku tauta sakņojas 19. - 20.gs. lauku pasaules ainā, ko bija izdevīgi romantizēt un pārdot tā laika nacionālistiskajām partijām; Rīga – sekstūrisma centrs – leģitimē patriarhālisma vērtībās un ekonomiskajā nelīdzsvarotībā sakņotu Rietumeiropas pieprasījumu Eiropas nomalei).

* kultūras nav slēgtas sistēmas, tajās norit nepārtrauktas pārmaiņas (salīdzinot vecāku un bērnu – divu paaudžu - dzīves veidu un vērtību priekšstatus, redzam ļoti būtiskas atšķirības: ja vidēja gadagājuma cilvēki sevis definēšanai izmanto tradicionālās identitātes (etnisko, reliģisko, profesionālo) , tad jaunieši sevi definē globālāk ( pārnacionālu subkultūru ietvaros, izglītības kategorijās, izmantojot svešvalodas, mākslas tēlos kā statusa simbolos).

* kultūras nav viendabīgas: ir pārstāvji, kas vēlas saglabāt esošo kārtību, un ir citi, kas vēlas radīt jaunas nozīmes un jaunus apzīmējumus un tādā veidā mainīt realitāti. Kultūra ir harmoniska un viendabīga tikai hegemoniskās situācijās, kur vara pieder vienas kultūras pārstāvjiem: saskaņa tiek definēta publiski, bet it kā harmoniskās vides iekšienē ir pagrīdes pretestība.

Nu varam pārdefinēt kultūru atbilstoši 21. gs. globalizētajai sociālajai realitātei.

Kādu sociālo telpu mērogos kultūras eksistē? Paziņu loks, ģimene/dzimta, subkultūras, profesijas, organizācijas, draudzes,  ... globālā plakanā pasaule. Komunikācija starp tām ir ikdiena, bet sociālās zinātnes un vēl jo vairāk politikas veidotāji pret to nav bijuši pārlieku saudzīgi, radot ierobežotas definīcijas un izslēdzošas kategorijas.  Ilgstoši sociālo zinātņu pārstāvji ar jēdzienu starpkultūru saskarsme saprata komunikāciju starp cilvēkiem ar dažādu etnisko piederību. Lielā mērā tas saistās ar ASV – pasaules publiskākās kultūras - etnopolitikas pārmaiņām un to atspoguļojumu sociālajās zinātnēs: lēnu virzīšanos no 60. gados populārās kausējamā katla (melting pot) ideoloģijas, kur imigranti tiek asimilēti vai deportēti, uz salātu bļodas (salad bowl) postmoderno daudzkultūru svinēšanu. Proti, ja sākotnēji mērķis bija izveidot vienu monolītu amerikāņu nāciju no visdažādāko tautību imigrantiem, kas arī izdevās, pateicoties trim autoritātēm – labklājībai, politiskajiem panākumiem pasaulē un amerikāņu sapnim. Tomēr daudzi imigranti izvēlējās dubultdzīvi: kopa gan savu etniskās dzimtenes kultūru, gan jutās piederīgi ASV politiskajai un tiesiskajai kultūrai, kura viņus par to patiesībā itin labi atalgoja. Šobrīd ASV daudzveidības svinēšana etniskā izpratnē jau ir kļuvusi par politkorekta diskursa neatņemamu sastāvdaļu.

Eiropa, par paraugu ņemot ES politisko un etnisko daudzveidību, pati par sevi ir samierinājusies ar etniski fragmentētu struktūru. Eiropeiskums ir veidots no dažādu etnisko kultūru fragmentiem, kuriem nav tendence saplūst, bet saglabāt savas formas – izteiktāk, kā vērojams ASV. No vienas puses tas radījis daudzkopienu valstis, no otras - izraisījis konfliktus, kā pirms pusotra gada Francijā. Iespējams, vienojošo simbolu un vērtību līdzšinējais trūkums arī liedza atbalstu šāda tiesiska simbola piedāvājumam – ES Konstitūcijai.

Vai etniskums būtu jāuzskata par aktuālāko starpkultūru robežšķirtni? Industriālā modernā sabiedrībā nenoliedzami etniskuma nozīme saglabājas, taču globālajā pasaulē, kas kļūst arvien plakanāka un kur robežas tiecas izplūst, sociālās identitātes kā vecums, profesija, izglītība un citas pakāpeniski ieņem etnisko kultūru vēsturisko vietu.

Globalizācija maina mūs un ietekmē to, kā paši sevi definējam, arī priekšstatus par kopīgo un atšķirīgo. Par aptuvenu un vispārīgu globalizācijas definīciju ir vienojušies sociologi:

Džons Tomlinsons ( John Tomlinson) , piemēram, globalizāciju skaidro kā „ sarežgītu savastarpēju saikni ( complex conectivity)”: tā atspoguļo mūsu savstarpējo atkarību un saistību pasaules sabiedrībā. Piemērs, filmas Bābele sižets, kur šautenes šāviens Marokā ietekmējis dzīvi gan ASV, gan Meksikā, gan Japānā. Un ietekmes ikdienas dzīvē nebūt nav traģiskas: ir prieks saņemt ziņu, ka tavam draugam vai draudzenei, kolēģim vai kolēģei atgadījies kas priecīgs un lepnumu izraisošs, piemēram, Serbijā vai Albānijā, vai Jaunzēlandē. Un tu vari visu dienu staigāt ar laimīgu smaidu uz lūpām, tāpēc, ka kādam labam cilvēkam tālumā ir veicies. Vai pretēji: karš Irākā ietekmē kareivju ģimenes šeit, Latvijā un citās ASV ārpolitikai draudzīgajās valstīs, kuras nupat kā tādējādi būs nopelnījušas bezvīzu režīmu saviem pilsoņiem.

Globalizācijas ietekmi uz kultūru un komunikāciju raksturo sekojoši elementi:

1. patērēšana kā kultūra: cilvēki globālajā pasaulē savu pilsonību īsteno caur patēriņu: viņi bauda pilsonības dotās iespējas, piemēram, ceļo, un politiska interese par valsts lietām norimst, kļūst kūtrāka;

2. vidussķira arvien vairāk attālinās no savas etniskās piesaistes, tās pārstāvju darbība, komunikācijas un ētoss starptautiskojas. Dažādu tautību jaunākās un vidējās paaudzes vidusšķiras intelektuāļi dzīvi uztver ne vien kā darbu vai ģimeni, bet kā pašīstenošanās projektu. Elastīga pielāgošanās citiem padara dzīvi plurālu, identitātes nomaina viena otru personas prezentācijā jeb izrādīšanā citiem uz sabiedrības skatuves.

3. Kultūras kā izklaides preču ražošanā pamazām izgaist robežas starp elites un masu kultūru, stilu sajaukumi un izpausmju daudzveidība, postmodernā neskaidrība un haoss raksturo globālo kultūru. Jaunā Rīgas teātra Latviešu stāsti un Latviešu mīlestība labi ilustrē minēto tendenci. Pilsētbūve modernajās metropolēs spēlējas ar daudzveidīgiem arhitektūras stiliem, atceras vēsturiskos laikmetus un izmanto etniskus motīvus. Visraibākais kultūras stilu mikslis atklājas TV un internetā: viss, ko vien vēlies un ko cilvēka iztēle spēj radīt.

4. Kultūras apmaiņa, ceļojumu kultūrā, mākslinieku viesošanās, ārvalstu filmu un teātru skates ilustrē kultūrreģionu savstarpējo ietekmju pieaugumu. Ir grūti nodalīt: šī ir ārzemju kultūra ( kā daži tautiski noskaņoti politiķi un žurnālisti dēvē „postošās” amerikāņu un Eiropas ietekmes) un šī ir pašmāju. Tik daudzi Latvijā dzimuši mākslinieki rada ārpus valsts, tirgo savas gleznas ārzemēs, dzīvo un mācās Vīnē, Parīzē, Romā, bet atgriežas un veido izstādes vai dzied Rīgas Operā.

5. Kultūras pārvietojas pārvietojoties to nesējiem: vai budisms Amerikā ir tāds kā Tibetā, vai islamticīgie Londonā piekopj tādu pašu dzīves stilu kā Islamabadā? Vietas nozīmi nomaina kultūras plūstamība laikā, vien mediji spītīgi turas pie vietas koncepta: tajā joprojām ir liela emocionāla slodze ( dzimtene, mājas). Tajā pat laikā pieaug anonīmo vietu nozīme ikdienas dzīvē: lidostas, lielveikali, kafejnīcas, auto maģistrāles. Tur tu vari justies viens un anonīms, iepretim tām vietām, kuras saistās ar konkrētu identitāti: cita veida komforts.

6. Pārnacionālas kopienas, kā latvieši Īrijā, poļi Lielbritānijā, īri ASV rada pamatu gan ekonomiskai, gan kultūras dubultidentitātei: šo kopienu pārstāvji dzīvo un strādā mītnes zemē, un finansiāli atbalsta savējos dzimtenē. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem socioloģiskajā un politikas zinātnes literatūrā sastopams jēdziens «transnacionālas kopienas» (transnational communities). To izmanto, lai raksturotu cilvēku grupas, kuras dzīvo vienā valstī, bet saglabā ciešas saiknes ar mītnes zemi. Pētnieki ieviesuši jēdzienu transnacionālisms ( Birman u.c.) , lai definētu specifisku apziņa stāvokli: personisku saikni ar vairāk kā vienu nāciju vai etnosu. Piemēram, Čikāgā dzīvojošie poļi vārdu uzsāk poliski, un pabeidz ar angļu galotni.

Apkopojot daudzu sociālo zinātnieku atziņas, saprotam, ka kultūras eksistē komunikācijā un dialogs notiek nepārtraukti!  

Starpkultūru dialogu apgūstam pieredzē, bet to palīdz izprast un vadīt izglītība. Vārdu savienojums starpkultūru izglītība ir pazīstams Latvijā jau ne pirmo gadsimtu – pie mums tas aktualizēts 20.gs. beigās, ciešā saistībā ar bilingvālās izglītības pirmajiem soļiem mazākumtautību skolās. Iepazīstot gan daudzkultūru izglītību ( multicultural education), gan Eiropā izdotajā mācību un zinātniskajā literatūrā plašāk lietoto strarpkultūru izglītību (intercultural education), Latvijas pedagogi savā vairākumā izvēlējās otro – Eiropas valstu, tautu un iedzīvotāju situācijai piemēroto.

Starpkultūru izglītība ir nepieciešama dzīvei nacionālā valstī un globālā sabiedrībā. Pastāv vispāratzīta vienošanās par starpkultūru izglītības mērķi, kas attiecas uz dzīves kvalitāti etniski un kulturāli daudzveidīgā sabiedrībā. Starpkultūru izglītība ir domāta visiem skolēniem. Jebkuram jābūt gatavam dzīvei daudzu kultūru sabiedrībā.

Tiek lietots arī jēdziens daudzkultūru izglītība, un abi šie jēdzieni dažkārt literatūrā ir izmantoti kā savstarpēji aizstājoši. UNESCO un Eiropas Padome iesaka un savos dokumentos lieto jēdzienu starpkultūru izglītība, tai pat laikā EDSO( Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija ) ir pieņēmusi lietošanā jēdzienu daudzkultūru izglītība. ASV, Kanādā un Austrālijā ir pieņemts lietot jēdzienu daudzkultūru, Eiropā , izņemot Lielbritāniju, lieto jēdzienu starpkultūru izglītība. Starpkultūru ietver plašāku un dinamiskāku saturu, jo pauž ideju, ka kultūras atrodas savstarpējā mijiedarbībā un ietekmē viena otru, bet daudzkultūru parasti interpretē kā statisku jēdzienu, akcentējot pastāvošo kultūru daudzveidību.

            Latvijā ar starpkultūru izglītības ieviešanu kopš 1999. gada nodarbojas augstskolas un mūžizglītības iestādes, to piedāvājot sociālo zinātņu studentiem un šo programmu absolventiem – skolotājiem, psihologiem, žurnālistiem, sociālajiem darbiniekiem. Daudzveidīgo izglītības programmu piedāvājuma centrā ir mērķis, ko izglītotāji un studējošie sasniedz kopā: kultūrkompetence: zināšanas un prasmes integrējoša attieksme pret daudzveidību. Bet kultūrkompetences apguve, ko varat iepazīt materiāla lappusēs, sākas ar sevi pašu.

Ikviena komunikācija sākas ar sevis saprašanu. Atceraties, ja paši esat samulsuši un nesaprotat, kur atrodaties, kā uzvesties, kāda loma jums piešķirta, tad veiksmīga saskarsme neveidojas. Arī starpkultūru saskarsmei nepieciešama vispirms paškompetence ( kas es esmu? ) un kultūrkompetence ( no kurienes nāku?): savas identitātes novērtējums, vēlams, kritisks, ne stereotipos sakņots (esmu pati labākā gudrākā, daiļākā, jo esmu latviete). Nākamais solis ir tilta būvēšana: tiltu sauc par atvērtību: priekšstatu, ka ir arī citādi cilvēki un attieksmi - man ir interesanti ar viņiem iepazīties. Un pāri tiltam dosimies cieņas pilnā gaitā un runāsim cieņpilnu valodu. Valodu, par kuru būsim iepriekš vienojušies: tā var būt jūsu dzimtā valoda, vai citādā cilvēka ierosinātā valoda.

ASV pētnieks N. Hanvejs vēl 20. gs. 70 gados ir izstrādājis ērtu teorētisku modeli, kurš demonstrē šo ceļu. Tikai iepazīstot sevi, mīlot un cienot kultūru sevī, cilvēki to neizjūt kā apdraudētu un uz augstas kultūras pašapziņas pamata var pieņem citu kultūru nesēju kultūras pieredzes un bagātināties no tām. Šim mērķim ir divi pieņēmumi:

·         Cilvēkiem jāizprot savs pasaules uzskats/ ,,... indivīda spēja atpazīt vai apzināties, ka viņam vai viņai ir pasaules uzskats, kas nav visai pasaulei vienāds, ka šis pasaules uzskats turpina veidoties to ietekmju rezultātā, kuras bieži netiek apzinātas, un ka citiem ir pasaules uzskati, kas ļoti lielā mēra atšķiras no viņu uzskata”. (Hanvey,1975, pēc Kendall, 1996)/.

·         Cilvēki spēj kritiski apjēgt, izvērtēt un samazināt savu kultūrcentrismu( tas var būt etnocentrisms, kad sava kultūra tiek uzskatīta par pašu labāko un pārāko, reliģijas centrisms, kas pauž uzskatu par savas reliģiskās piederības pārākumu un noniecina citu ticību piederōgos, heteroseksisms, kad homoseksuāli cilvēki tiek uztverti kā mazvērtīgi un amorāli, salīdzinot ar savu seksuālo izvēļu pareizību).

Iespējams izdalīt šādus kultūrkompetences pamatelementus:

1.  Savu vērtību, savas kultūras izcelsmes apzināšanās, izpratne, ka kultūratšķirības eksistē un tām ir liela nozīme indivīda, ģimeņu, kopienu attīstībā un funkcionēšanā.

2.   Zināšanas par citām kultūrām savienojumā ar prasmi piemērot šīs vispārējās zināšanas konkrētam cilvēkam un situācijai.

3.      Spēja identificēt varas nevienmērīgo sadalījumu sabiedrībā un strādāt privilēģiju atšķirību apstākļos, kas raksturīgas starpkultūru attiecībām – piemēram, izprast un analizēt, kā rasu atšķirības vai etniskās vai reliģiskās atšķirības ietekmē cilvēku sociālās pozīcijas, savstarpējās attiecības utt..

4.   Piemērošanās daudzveidībai: prasme piemērot savas profesionālās prasmes cilvēku, ar kuriem jūs strādājat, vajadzībām un viņa kultūras izcelsmei. ( valodu lietojums, komunikācijas veids ).

Kultūrkompetence praksē nepieciešami un dabiski īstenojas personiskajā un profesionālajā darbībā kā ērta ”navigācija” divās vai vairākās kultūrvidēs.

            Lai personīgais GPRS kultūru daudzveidībā J būtu jums pie rokas, nav nekā labāka par IAC piedāvāto lietotājam draudzīgo materiālu! Tajā gūsiet plašāku un dziļāku ieskatu starpkultūru komunikācijas taisnceļos un labirintos, izpētīsiet individuālo un sociālo ( grupu) identitāšu konstruēšanas mehānismus, gūsiet iespēju domāt par normu un atšķirībām, konfliktiem un mīļu sadzīvošanu ( pozitīvā domāšana pāri visam!).

Filosofs Džons Stjuarts Mills savā darbā Par brīvību vairāk kā pirms simts gadiem rakstīja: Ja arī cilvēkus atšķirtu tikai viņu dažādās gaumes, ar to pietiktu, lai saprastu, ka tos nevar veidot pēc viena modeļa. Atšķirīgām personām ir arī atšķirīgi garīgās attīstības nosacījumi, un visi cilvēki nevar veselīgi dzīvot saskaņā ar vienu morāli, tāpat kā augi nevar eksistēt vienādā atmosfērā un klimatiskos apstākļos. Viens un tas pats vienam cilvēkam var derēt viņa dziļākās būtības izkopšanai, savukārt var būt par traucēkli citam. Kamēr netiks pieņemta dzīves veidu daudzveidība, cilvēki nevarēs iegūt līdzvērtīgu laimes apjomu, kā arī nevarēs pilnībā attīstīt to garīgo, morālo, un estētisko savas būtības daļu, kas sakņojas viņu dabā. „